.

Custom Search

pirmdiena, 2010. gada 8. novembris

Kalnu ainavas iespaids uz cilvēka vērtību sistēmu


Nerunāsim par eiforiju, kuru kalni atstāj uz mums, kad tur nokļūstam no saviem līdzenumiem.
Tas ir tikai mirklis. Un mirkļa mierinājums dod korekcijas, kuras šobrīd nav tik svarīgas.Tā ir arī dzīvesvieta. Vieta arī cilvēkiem.
Kāds kalnos dzīvotājs reiz, kad viņam izteicām sajūsmu cik skaistā vietā viņi dzīvo, izbrīnīts attrauca- bet cik grūti ir kaut kur aiziet un ja kaimiņš vēl dzīvo aiz divām kalnu mugurām, kā tu viņu satiksi? Varbūt tieši te arī sākās kalnu ainavas uzdevums cilvēkam- - iemācīties satikties vienam ar otru. Tiltu būvēšana starp cilvēkiem un starp viņu pasaulēm. –Starp to kas esmu es un ir to, par kura eksistenci tikai zinu. redzams un sataustāms un starp reālo un zināšanām
Starp fizisko realitāti un  to, kas patiesībā pastāv, bet ir tikai manās domās.
Tas ir tilts starp mani un manām domām.
Bet kalni it kā tikai norāda virzienu. Atkārto šo virzienu. Tu vari sastapties tiecoties uz augšu. Un vispār- kalna virsotne ir drošākā sastapšanās vieta. Turklāt tā dod brīvu iespēju mums izvēlēties ceļu uz to. Taču to visu laiku pavada atgādinājums- cik viegli ir nolaisties un cik grūts ir ceļš uz augšu. Varbūt pat pārlieku grūts.
Vēl viens kalnu uzdevums-
- atrast iespēju atvieglināt ceļu augšup.
Turklāt ar pat ne visai skaidru mērķi. Fiziski neskaidru. Pavērojiet kalna ainavas dabu. Tās secību-
- visupirms meži,
- tad pārejas zona uz pļavām
- pļavas
- akmeņi un tukšums. Tāda ir emocionālā secība ceļam uz augšu. -
- maldīšanās starp koku personību stāviem,
- tad skaistā pārejas zona, kurā tu, piemēram, vari sastapt mežrožu krūmu audzes,
- tad krāšņu ziedu lauki,
- un tad tu paliec viens. Viens ar mākoņiem debesīm un ātri tevi atpūtinošu vieglu gaisu. Viss skaistums nu ir debesīs. Tu esi sasniedzis virsotni. Un nekas no zemes skaistumiem tavu uzmanību no augstākā mērķa vairs nenovērš. Tu esi virsotnē un redzi, ka blakus (ja tā, protams nav vienīgā) ir vēl viena un vēl viena. Tu vari nolaisties no saviem augstumiem un kāpt citā, un atkal būs tā pati secība, un atkal tās pašas debesis. Cik dabiskas šajā ainavā ir cilvēku runas par dažādiem ceļiem uz virsotni. Cik dabiska te ir toleranta iecietība pret dažādi domājošiem. Ir dažādi kāpēji, bet cik līdzīgi ir galamērķi. Tur zūd atšķirības. Un pielāgojoties šai līdzībai tu pilnīgi dabiski kļūsti tik pat bezpersonisks šajā līdzību savienībā. Kā baznīcā. Šajā ceļā tev ir iespēja iziet cauri sulīgajiem lietus mākoņiem. Un tad var atcerēties līdzības par ūdeņiem apakšā un ūdeņiem augšā, kuri pasaules radībās tika atdalīti. Bet ūdens taču bija arī gudrības iemiesotājs. Atkal secība?- Tu izej no krastos iekārtoto gudrību vietas un aizsniedz augstāko gudrību, kurai vairs nav krasta robežu. Nav vairs kārtības. Cilvēka izgudrotās kārtības.
Rietumu puses kultūrās vārdi ''tiekties uz augšu " ir lielāka abstrakcija nekā austrumos, sevišķi attiecībā pret augstkalnu (piemēram,- Himalaju) zonu, kur, savukārt, tik pat abstraktas izklausās runas par taisna ceļa iešanu. Varētu jau teikt, ka cik dabiski vienā vietā izklausās virzieni "uz augšu" vai "uz leju'', tikotrā-
"uz priekšu" vai "atpakaļ".
Šie virzieni tiek izmantoti gan tur, gan te, taču abās pusēs viens no pāriem ir realitāte, otrs abstrakcija.
Te rietumu kultūrās šo abstrakciju mēģina pārstāvēt vai imitēt baznīcu nami. Te pat varam atdalīt-
- šķietami "jauno kalnu "katoliciskās smailo un aso toršu baznīcas un
- "veco kalnu" noslēpumainās kupola baznīcu gubas. Katram sava mentalitāte, savs raksturs, kā tas ir arī jauno un veco kalnu ainavās. Vecie kalni šķiet nepietiekoši augsti un, piemērojoties okultajam cilvēka kārtu dalījumam, te cilvēks it kā ir aizvests tikai līdz pirmajai no augstākajām kārtām- vieni to sauc par dvēseles pasauli, citi par veļu pasauli, vēl citi par astrālo pasauli (atšķirībā no augstākās- gara vai mentālās pasaules). Tā ir kārtiņa kurai piestāvētu spoku stāsti un šausminošas leģendas. Un tā jau arī ir- paskatieties piemēram cik dabiski iederas stāsti par vampīriem viņu dzimtajā pusē - Karpatos. Vai runas par vilkačiem un raganām. No šīm zonām tamlīdzīgi nostāsti nāk aumaļām. Īsta spoku pasaule. Un tas ir tik saprotami, redzot te mežu biezokņiem apaugušas virsotnes, kurās mitinās to saimnieki - lāči.
Te debešķai relaksācijai it kā nav pietiekoša klajā miera un zeme visu laiku atgādina savas draudīgās kārtības klātesamību. Bet debesis te aizsniedz tikai vareno koku stāvi. Tie nokļūst augstāk. Un ar to cilvēkam ir jāsamierinās pēc līdzības ar mūsu dainu pantiņu par kuplo ozoliņu "dieva nama galiņā".
Varbūt netieši ar to saskan arī mums pazīstamās pasaules radīšanas leģendas, pēc kurām Dievs radīja pasauli gludu, bet Vems to sakrokoja radot kalnus. Vai arīdzan mūsu ieradumā veidot kapu kopiņu "kalnus". Abos gadījumos ar kalniem ir saistīts kaut kas ne visai patīkams, ne visai pozitīvs.
Arī mākslīgajos baznīcu "kalnos" atsevišķi skatoties var redzēt it kā līdzīgus raksturus-
- noslēpumiem un mistērijām pilnā pareizticīgo kupola baznīcu ainava un
- mazliet ekscentriskā, uz asām sajūtām tendētā katolicisko smailtorņu baznīcu ainava. Sevišķi jau gotikas laikā.
Turklāt, piemēram, franču gotikas laikā šo mākslīgo kalnu ainavās ienāk arī, ja tā varētu pielīdzināt, tāda kā jūrmalnieku attieksme, kur baznīcas (vai katedrāles) ir vieta, kur augstākais nonāk uz zemi, ne tik daudz cilvēks tiecas augšup: tās ir vietas, kur atspoguļojas debesis. To visādā ziņā pietiekoši labi ilustrē un apstiprina gotisko katedrāļu izvietojuma karte Francijas teritorijā, kas pilnībā atkārto Jaunavas zvaigznāja zvaigžņu izvietojuma karti. Un arī visas šīs katedrāles ir veltītas Jaunavai. Un atkal jau imitācija. Imitēti kalni, imitētas debesis.
Cilvēks pierod imitēt augšuptieci un "debesu valstību " zemes virsū. Bet tas, savukārt, sagatavo rietumniekiem tik raksturīgā teatrālisma aizsākumu. Arī tas. Tā teatrālisma uz kura fona tik viegli varēja izcelties sava laika "dabas bērni" Asīzes Francisks un Džoto. Turklāt te ir iespējams saskatīt vēl kādu mazāk ievērotu blakus parādību, kuru izjūtam, kad jūsmojam par seno piļu drupu romantiku arīdzan kalnu virsotnēs. Pamaniet, ka šīs kalnu virsotņu imitācijas būtībā ir nedabiskas. Un ar savu sajūsmu par šīm romantiskajām drupām mēs neviļus izjūtam komfortu atgriežot ainavai dabiskāku stāvokli, atgriežoties normālā vidē. Priekš mūsu senākās pieredzes. Zemapziņas pieredzes. Un vēl.-
Var pievērst uzmanību arī citam nemaz ne tik nesvarīgam faktam.-- Pieradums runāt par virzieniem "uz priekšu"un "atpakaļ" viegli pielāgojams laikam. -Protams, ka mums šķiet loģiskāk, kad sakām-
- "iet uz priekšu, uz nākotni" vai tml. un
- "kāpties atpakaļ pagātnē" un nevis
- "iet uz augšu nākotnē" vai d
- "nokāpt lejā pagātnē".
Arī tā gan var teikt un tomēr dabiskāks izklausās horizontālais virziens. Varbūt arī tamdēļ runas par vēsturi un nākotnes modelēšanas kāre te rietumos ir vairāk izteikta kā augstkalnu austrumos. Varētu teikt, ka te mums valda zemes laiks, kur visam ir savs sākums un beigas kā jau jebkuram ceļam ir savs sākums un beigas (-arī dzīves ceļam). Augstkalnu zonās aktualizējas citāds virziens-
no sākuma
uz
bezgalību
kas atbilst ceļam no zemes uz debesim,
citiem vārdiem-
no laicīgā uz mūžīgo.
Turklāt ar iespēju atkārtoties daudzkārt (kā jau arī kalnu virsotnes ir daudz). Ir sākums, bet nav beigu.
Rietumu daudzmaz līdzenākajai ainavai dabiskāks ir vienreizējs augšupceļš. Tas atspoguļojas arī šo dažādo pušu priekšstatos par vienreizējo pēcnāves augšāmcelšanos vairāk rietumos un daudzkārtējo dzīvošanu (reinkarnācija, karma utt.) augstkalnu zonai tuvajos austrumos.
Bet te vajadzīga vēl kāda būtiska papildus piebilde.- Kad kalnu cilvēkam saka "ej uz priekšu "un viņš paklausīgi to dara, tad vienlaicīgi viņš iet gan uz priekšu, gan- uz leju vai uz augšu. Šo piebildi der atcerēties arī līdzenumu cilvēkiem- virziens "uz priekšu "vienlaikus var būt arī virziens uz augšu vai uz leju.
Eiropas puses ainavā, kad tiek radītas leģendas par kalniem, kalnu pilīm utt. vienmēr ir svarīgi, lai tur augšā kaut kas būtu. Nav pietiekoši ar debesīm. Tur vajadzīga vismaz leģenda par, piemēram, pili (kā sv.Grāla leģendās).
Rietumnieks varbūt gluži vienkārši nav spējīgs izbaudīt tādas abstrakcijas kā augstas domas, augsti mērķi utt.,utt. Ir jābūt kaut kam reālam. Un tā vien šķiet, ka rietumnieks arī bezgalību spētu apjēgt, ja tās neiespējamajā galā novietotu kādu lietišķu priekšmetu (rotaļlietu?)
Mūsu ainava šīs spējas vienkārši nav attīstījusi.
Vai ir attīstījusi citādi.
Ar tuksnesi, ar jūru.
Dominējoši.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana