Iedomājaties tuksnesi jūras malā un sevi, kas sēž jūras krastā pēc gara smilšu ceļojuma. Mums tas ir vieglāk. To palīdz smilšu strēlīle mūsu jūras malā. Traucē vienīgi atkāpšanās iespēja. Bet tu esi sasniedzis šo milzīgo slapjumu un tev ir atslābums. Tik liels, ka liekas jau viss piepildīts. Tu esi krastā. Vēl tikai daži soļi un... Tu atkal vari būt tik slapjš, lai ilgotos pēc tuksneša... Tieci nu gudrs kurš labāks.Tieci nu gudrs.Vai vārdiņš gudrs nepiestāv šim lielajam ūdenim? Mēs taču vēl tagad sakām-
- "'smelties gudrības",
- "tie klusie ūdeni ir tie dziļākie",
- "slīkt grāmatās "vai
- "slīkt gudrībās"utt., utt.
Ari Dullais Dauka galu galā aizpeldēja jūrā, jo alka uzzināt. Vēsture apliecina divas lielākās ūdeņu (un arī jūras) paralēles vai metaforas.
- Viena, kas runā par gudrību.
- Otra, kas runā par nāvi. Divas dažādas.Vai dažādas?
Spoguļaini gluda ūdens virsa. Nakts. Ūdens cenšas piemānīt mūs attēlojot zvaigžņotu debesi. Bet varbūt tā ir aizsniegusi debesi un zvaigžņu pilna tā dodas modināt zemi to laistot un veldzējot. Un zeme uzzied zvaigžņu bērniem.
Jā, gludā ūdens virsma ir tā, kas māk aizsniegt Dieva mājvietu- debesis. Tā ir kā atplestas plaukstas, kas saņem. Un tā ir tā debess, kas kļūst saņemama arī mums.
Senā Divupe.
Senās leģendas stāsta par ūdens dievu Ea (vai Oannesu), kurš reiz izbrida no saviem dziļumiem, lai apmācītu cilvēkus visādās gudrībās un mākās. Izrādījās, ka ir arī gudrību īpašnieks. Viņš veldzēja cilvēkus ar zināšanām. Viņš deva to, ko vēlāk antīkie grieķi nosauks par pašu dzīvi. Dzīves upi, liktenis upi. Pilna upe dvēselīšu. Šeit tās top par zvaigznītēm, lai aizietu debesīs.
Pamēģināsim aizmirst vārdus gudrība, zināšanas, dzīve. Tos vārdus, kas senāk nebija aktuāli un varbūt pat nebija zināmi. Cilvēks dzīvoja bez vārdiem un darīja to ij nejautādams kā īsti saucas šī nodarbošanās.
Šajā laikā ūdens bija kaut kas, kas palīdz radīt. Ar tā palīdzību zemei vieglāk radīt. Ar tā palīdzību dzīvo cilvēks. Ūdens saplūda ar kaut ko kam bija grūti piemeklēt vārdu, bet kas deva iespēju dzīvot.
Gan Ēģiptē, gan Indijā, gan kristīgajās kultūrās cilvēki to atzina ūdens kristībās. Tas palīdzēs. Palīdzēs radīt. Dodot to, ko varētu saukt arī par dzīves gudrību. Līdzīgi kā sapnis, arī ūdens ir kaut kas pie kā gribas tiekties. Bet, atšķirībā no smiltīm, arī katastrofālos apstākļos tas sagatavo vidi, kur rasties dzīvībai.
Un vēl, atšķirībā no zemes, tā ir pasaule, kurā cilvēks nevar dzīvot. Viņš var pie tās tiekties un arī grib, bet nevar tur dzīvot. Vieta, kur ir tik daudz spēju, lai radītu, nav vieta cilvēkam.
Atskatīsimies? -
Vai būtu kļūdaini, ja teiktu, ka visa tā saucamā "rietumu" kultūra ir radusies jūras ainavas tuvumā?
-Antīkā Grieķija,
-Antīkā Roma,
-Eiropa utt.
Tā deva visvisādas gudrības. Varbūt tai pietrūka sapņotspējas, bet tā radīja gudrības. Un smeļot zvaigznes no jūras, tā aizmirsa par zvaigznēm debesīs.
Dionīsa mistēriju mītos arī bija runāts par spoguli, kurā Dionīss, ieraugot savu attēlu, to noturēja pats par sevi un tas maksāja viņam dzīvību- viņu saplosīja Titāni. Jā, pat dievs sajauca debesis ar tās atspulgu un ko lai te prasa no cilvēka?
Bet te tas bija tikai brīdinājums. Varbūt līdzīgs tam, par kuru rakstīja arī apustulis Pāvils, kad pieminēja pārlieko grieķu paļaušanos uz prātu, kas izšķīdina patiesību. Antīkā Roma?
Visapkārt jūras ieskauta. Un strūklakas, un pirtis, pēc kurām sprieda par saimnieku, un ūdens baseini, ūdens gudrība sāk pārvērsties par Lielajiem Plūdiem. Tas iekļūst visur un veselā pasaule sāk sadalīties viegli aptveramās, bet ne vienmēr vairs dzīvās daļās un daļiņās.
Un ūdens iegūst vēl kādu epitetu- maldi. Maldu jūra.
Bet vēl tagad tas pārpludina Eiropu un citus "rietumniekus", kuri ar milzīgu tuksneša saules degsmi turpina šķīdināt patiesību bezgalīgās runās un zināšanās. Tās ir izšķīdinājušas dzīvo pasauli līdz elementārdaļiņām, par kurām tagad var uzzināt visu. Mēs slīkstam faktos. Bet tik un tā vēl mēģinām tos laistīt, cerībās, ka reiz izaugs kaut kas, ko visi atzīs par dzīvu.
Varbūt arī tamdēļ jūrai ir arī otrs radnieciskais vārdiņš- nāve. Nāve kā drošākā un stabilākā cilvēka dzīves daļa. Miers. Miers, kuru dod drošības sajūta. Vai nav tuvs mūsu vārdiņš "miers" citu Eiropas indoeiropiešu vārdiņiem "mare", "more" utt., bet arī vārdiem "mirt", "mēris", "Māra"? Un mūsu vārdiņš "navigācija" arī ietver sevī vārdiņu "nav" un tas te mums devis gan to, ko tas izsaka, gan otru vārdiņam "nav" tuvu vārdiņu- "nāve" ar šo satuvināšanos arī izsakot savu attieksmi - nāves nav. Klusi un mierīgi.
Cik viegli pāriet šie vārdiņi viens otrā. Pārplūst. Kā debesis ieplūst jūrā, atgādinot, ka jūra ir skaista un mierīga, kad tā atspoguļo debesis. Bet tā var nest nāvi, kad aizmirst par tām. -Kā vētras laikā, kā miglā. Skaistums ir šajā saskaņā. Skaistums ir tad, kad saule saplūst ar jūru, kad zvaigznes saplūst ar jūru, kad jūra ar debesīm ir vienā krāsā. Pavērojiet paši savu noskaņu-
- kad debesis ir jūrā, kad tur atspīd saule vai mākoņi, vai zvaigznes. Tevi pārņem sentimentāls miers. Liels, atpūtinošs, sentimentāls un stabils miers. Harmonija un saskaņa.
- kad jūra debesis nepieņem varam izjust saviļņojumu, kaislības. Tās ir efektīvas emocijas kādas rodas brīžos, kad notiek kaut kā noārdīšana. Tas ir dumpja skaistums. Apdraudošs un agresīvs. Tā taču ir vide, kura tevi iespaido un izlemj tavu likteni bez citu dzīvu būtņu starpniecības. Tas nav mežs, kur tavas galvenās problēmas rada citas dzīvās būtnes, piemēram,- plēsīgie zvēri; te vide pati izlems jūsu likteni bez starpniecības.
Bet jūras ainavai ir vēl kāda svarīga īpašība- tās skaņa. Ritmiska un sakārtota. Mēs ieklausāmies un kļūstam mierīgāki. Pat tādos gadījumos, kad jūras viļņu pulss šķiet straujš un ekscentrisks. Bet tas notiek tamdēļ, ka mums pat negribot, mēs pielāgojamies jūras elpas ritmam, jūras sirdspukstu ritmam. Mūsu ķermenis to izdara pats, jums neprasot atļauju. Un tu izrādies elpo vienādā ritmā ar jūru. Un šī saskaņa dod mieru. Tu identificējies ar jūru. Un vienlaikus- ar visiem, kas ir pie jūras. Tas ir hipnotisks spēks. Galu galā tik tiešām viens no veiksmes pamatnosacījumiem hipnozes seansa laikā ir ārsta pieskaņošanās pacienta elpas ritmam. Jā, arī pie jūras mēs līdzīgi kā hipnotiķi, pieskaņojamies jūras elpas ritmam un būtībā esam gatavi seansam. Bet nonākuši šajā saskaņas transā, vienlaikus esam izdarījuši to, ko varētu nosaukt par apziņas paplašināšanu vai arī par sagatavošanos piekļūt zemapziņas informācijai. Mēs esam sagatavojuši sevi uztvert lietas, kas ir daudz lielākas par ikdienišķām. Varbūt esam sevi sagatavojuši, lai uztvertu debesis, kuras atspoguļojas jūrā?
Un skaņas maģisko iedarbību uz mums vislabāk var pamanīt tad, kad, piemēram, mēģinām uzgleznot skaistu saulrietu.- Ir tāda pat bilde, bet nav skaņas. Nav mūsu elpas ritma saskaņas ar to ko redzam. Un uzgleznotais mums liekas banāls. Banāls, jo ir mūs pievīlis vai piemuļķojis. Mēs to pat nesaprotam, tikai jūtam kaut kā trūkumu. Saskaņas trūkumu. Mēs nereti sakām- lieluma trūkumu. Bet šis lielums jau arī ir tas, ko sauc par paplašināto apziņu saskaņas transa brīdī. Tā nav bildē. Varbūt tamdēļ jūru ir vieglāk attēlot mūzikā. Te tā rada atbilstošas izjūtas.
Tas ir arī viens no iemesliem, kamdēļ, piemēram, mūzikas dievišķumu teorētiski mēģināja pierādīt piejūras filozofs Pitagors, bet mūzikas valstisko svarīgumu cits piejūrietis- Platons.
Te arī ir šī jūras vai ūdens gudrība. Ne bildes un pat ne svaigā gaisa, kas te ir noteikti par daudz, bet šī ritmizēšanās.
Piekļūšana zemapziņas informācijai, protams, rada neparastas izjūtas. Un šādos brīžos vairāk kā citos reāli var izklausīties visneiedomājamākie stāsti, nostāsti un leģendas. Tas ir brīdis, kad pilnīgi reāli mēs iejūtamies spoku stāstos un varbūt pat spiritiskos seansos. Šīs saskaņas brīdī mēs varam atrast sasaisti faktiem, kas līdz šim mūsu galvā dzīvoja pilnīgi nesaistīti. Protams,-ja gribam.
Bet tam ir arī savs blakus efekts.
Jā.- jūras ritma klātbūtne var darīt brīnumus ar cilvēku un to arī dara. Taču šo cilvēku atklātās gudrības vai domas, kurās var būt daudz it kā apslēptu domu
(šo filozofu pierakstītās domas, iespējams, izjūt to pašu skanas trūkumu, kā uzgleznotā bilde.- Tās vieglāk būtu uztvert tieši jūras trokšņa vai mūzikas pavadībā. Un varbūt arī tamdēļ viņi pārsvarā runājas savas gudrības, nevis pierakstīja) nav uztveramas bez šīs lielās saskaņas atklāšanās, var viegli radīt ironisku pretattieksmi no klausītāju vai lasītāju puses. Viņi neuztver un pat nav pie tā vainīgi. Taču viņi dzirdēto var it viegli nosaukt par tukšu muldēšanu, vai, pielāgojoties ūdens terminoloģijai, varētu teikt- "ko nu viņš tur var liet!"
Jā, te viegli rasties opozīcijai. Un diemžēl tā arī notiek. No potenciālas iespējas aiziet dziļumā, cilvēki aiziet virspusē. - Drošāk tomēr ir peldēt pa virsu... Peldēt un neko nezināt par tiem dziļumiem, kas ir apakšā. Drošāka ir sekla domāšana (-atkal jau jūras terminoloģija). Vismaz malā stāvētājam. Jūras ainava - pretstats tuksnesim?
•Viens māca ieraudzīt neiespējamo. Māca caur saskatīšanu. Māca tiekties.
•Otrs māca caur dzirdēšanu.
Māca aizsniegt neaizsniedzamo.
Viens ved pie tās pasaules, par kuru māca uzzināt otrs. Divas dažādas pieredzes. Divas dažādas pasaules. Pasaules kuras nav domātas cilvēka dzīvošanai. Tur nav vieta cilvēkam. Taču tās māca domāt par vietu. Cilvēks? Te vajadzīga cita ainava.
